26.maijā notika Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles „Caritas” grupas rīkots Vasarsvētkiem veltīts pasākums, uz kuru ielūgti bija draudzes vecie, vientuļie un grūtībās nonākušie cilvēki, kuriem dažāda veida atbalstu sniedz „Caritas” brīvprātīgie.
Viss sākās ar Rīgas Sv.Trīsvienības draudzes prāvesta Edgara Cakula vadītu Svēto Misi katedrālē, kur šoreiz vienlaikus pulcējās gan „Caritas Latvija” brīvprātīgo semināra dalībnieki, gan Vasarsvētku pasākuma ciemiņi. Tam sekoja mielasts Juliana Vaivoda Svētdienas skolas telpās. Viesi tika sasēdināti pie galdiņiem, katram piesprausta zīmīte ar vārdu, lai tādējādi atvieglotu iespējas iepazīties un uzsākt sarunu ar blakussēdētājiem pie galda. Brīnišķīgi izpušķotā telpa radīja svētku noskaņu tik lielā mērā, ka pasākuma beigās vairāki no svētku dalībniekiem, ejot teikt pateicības vārdus prāvestam Jurim Jalinskim, atklāti atzina, ka neko tik skaisti izdekorētu dzīvē nav redzējuši.
Pēc prāvesta Jura Jalinska īsās ievada uzrunas un kopīgas lūgšanas tika nomēģinātas dažādās sviestmaizes un dārzeņu plates, kuras brīvprātīgie bija sagatavojuši piektdienas vakarā un sestdienas rītā. Taču tas bija tikai ievads. Centrālais pasākuma elements bija stāsti, kas vienā vai citā veidā ļāva atklāt kādu no Svētā Gara augļiem un tādējādi pietuvināt mums Vasarsvētku – Svētā Gara nosūtīšanas svētku – skaistumu. Katrai grupai jeb katram galdiņam tika iedots viens stāsts, ar kuru tas iepazinās un pārrunāja, cenšoties pēc iespējas labāk izlobīt konkrētā Svētā Gara augļa būtību. Pēc tam katrs galdiņš ar to iepazīstināja pārējos. Un šeit atklājās, cik radoši ir cilvēki – bija gan sprediķu vērtas uzrunas, gan mūsdienām adaptēti stāsti ar joku elementiem, gan personīgas pārdomas, gan izjusti priekšlasījumi. Pēc paveiktā darba katrs dabūja brīvprātīgo sagatavotu balodīti, uz kura bija rakstīti visi Svētā Gara augļi. Kad darbs bija noslēdzies, tad visi pēc Vijas Pizičas ierosinājuma pacēla tos augšā un radās sajūta, ka virs mums ir Svētā Gara uguns mēļu lietus.
Ja iepriekšējos „Caritas” brīvprātīgo pasākumos uzstājās kāds mūziķis vai aktieris, tad šoreiz par dziedāšanu bija atbildīgas dažas no rīkotājām. Sagatavotās lapiņas ar dziesmu vārdiem palīdzēja iesaistīties arī visiem pārējiem. Kad svētku viesi bija jau iesiluši, tad pēc katras nodziedātās dziesmas no zāles atskanēja sauciens ar nākamās pasūtītās dziesmas numuru un dziedāšana varēja turpināties, visiem sagādājot lielu prieku. Pēc reliģiskām dziesmām nāca tautas dziesmas un prieks nebija mazāks.
Noslēgumā pr.Juris Jalinskis rezumēja darba grupās izteiktās domas un sasaistīja to ar asociācijām, ko raisīja viens no zāles dekoriem. Uz katra galda stāvēja pa vāzei, kas bija piepildīta ar akmeņiem un ūdeni, bet ielikti tajā bija bērzu zari un ziedi. Šī vāze prāvestu mudināja atcerēties par kādu stāstu, kurā profesors saviem studentiem mācīja izpratni par laika plānošanu. Profesors piepildīja lādi ar akmeņiem un viņiem jautāja, vai tā ir pilna? Studenti atbildēja, ka jā. Tad viņš piebēra to ar smiltīm un jautāja, vai tagad ir pilna. Studenti atbildēja, ka jā. Bet tad viņš studentiem par pārsteigumu ņēma spaini ar ūdeni un to visu vēl ielēja un jautāja studentiem, vai tagad ir pilna. Un viņi atkal teica jā. Visbeidzot viņš paskaidroja, kāda ir šī piemēra morāle. Ja viņš vispirms būtu iebēris smiltis un ūdeni un pēc tam mēģinājis ielikt akmeņus, viņš nebūtu varējis tos ielikt. Tāpēc, plānojot laiku, svarīgi ir vispirms ielikt labu pamatu, izvēlēties prioritāri svarīgās lietas. Tāpat arī mums ir jāizvērtē, kas ir prioritātes, lai Svētais Gars mūsos varētu nest savus augļus.
Četras kopīgi pavadītās stundas aizritēja nemanot, sagādāja daudz prieka gan dalībniekiem, gan brīvprātīgajiem. Paldies visiem, kas atbalsta katedrāles „Caritas” grupas darbu – ar ziedojumiem, ar Pārtikas lādes piepildīšanu baznīcas foajē, ar aizlūgšanām. Lai Dievs mums visiem dod izturību un mīlestību gan dot, gan saņemt!
Ingrīda Puce
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru